Šaurspīļu vēzis

Šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus) atpazīstams pēc garām un šaurām adatveidīgām spīlēm, vēža korpuss un dzelkšņa rievas ir asas, atgādina smilšpapīru. Šis vēzis sastopams galvenokārt dažu novadu ezeros (Daugavpils, Madonas, Dobeles), Latvijā ieradies vai ievests no Baltkrievijas;

1. dzeloņains ķermenis (norāde "a") (atšķirība no platspīļu vēža un signālvēža);
2. gludas spīļu iekšmalas (norāde "b") (atšķirība no platspīļu vēža);
3. pieres dzelkšņa rievas ar zobiņiem (norāde "c") (svarīgākā atšķirība no platspīļu vēža)

Šaurspīļu vēzis, Signālvēzis un Dzeloņvaigu vēzis Latvijas teritorijā uzskatāmi kā svešas sugas, kuras ar savu agresivitāti, ātro vairošanos un izturību pret vides kvalitātes izmaiņām apdraud vietējo Platspīļu vēzi, izspiežot to no dabīgās dzīves vides. Abas Amerikas izcelsmes vēžu sugas ir vēžu mēra nēsātājas, kas rada draudus dabīgo vēžu populācijai un pat bojāeju.

Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas apdzīvo ūdenstilpes gultni un dienu pavada slēptuvēs. Vēzis ir lielākais bezmugurkaulnieks Latvijas ūdeņos un visēdājs. Tā apetīte pēc augu vai dzīvnieku valsts barības ir atkarīga no organisma fizioloģiskā stāvokļa. Gatavojoties čaulas maiņai, reproduktīvam aktam vai ziemošanai, vēzis lielākoties izmanto dzīvo barību. Savukārt pašu aktu laikā tas neēd nemaz vai iecienījis augu barību un detrītus.

(avots: http://laukutikls.lv/nozares/zivsaimnieciba/raksti/vezu-dzive-latvija-un-vezosana)