Platspīļu vēzis

Platspīļu vēzis (Astacus astacus)  jeb Upes vēzis  – vietējā suga, kura izsenis apdzīvo ezerus, upes un strautus visā Latvijas teritorijā jau no vēlīnā ledus laikmeta atplūdiem.

Lielākais no Latvijā sastopamajiem vēžiem. Tēviņi 14-20 cm gari, mātītes – 10-16 cm garas. Galvkrūtis sedz viengabalaina, zaļgani brūna čaula jeb krūšbruņas. Vēders garš. Spīles masīvas, nekustīgā pirksta mala zobaina. Tāpat kā citi Latvijā sastopamie vēži, augot regulāri maina čaulu: pirmajā gadā – līdz 8 reizes, sākot no trešā-ceturtā dzīves gada – 2 reizes. Jauna čaula izveidojas apmēram pusotras nedēļas laikā, tādēļ pēc vecās čaulas nomešanas šo laiku vēzis ir neaizsargāts un pavada alā. (Avots: Latvijasdaba.lv)

1. gluds ķermenis (norāde "a"), tikai pa vienam dzelonim katrā sānā starp galvas un krūšu savienojuma vietu
(atšķirība no šaurspīļu vēža, svarīgākā atšķirība no dzeloņvaigu vēža);
2. zobainas spīļu iekšmalas (norāde "b") (atšķirība no šaurspīļu vēža);
3. sarkans plankums spīļu atvēruma savienojuma vietā (norāde "c") (svarīgākā atšķirība no signālvēža);
4. gludas pieres dzelkšņa rievas (norāde "d") (svarīgākā atšķirība no šaurspīļu vēža).

Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas apdzīvo ūdenstilpes gultni un dienu pavada slēptuvēs. Vēzis ir lielākais bezmugurkaulnieks Latvijas ūdeņos un visēdājs. Tā apetīte pēc augu vai dzīvnieku valsts barības ir atkarīga no organisma fizioloģiskā stāvokļa. Gatavojoties čaulas maiņai, reproduktīvam aktam vai ziemošanai, vēzis lielākoties izmanto dzīvo barību. Savukārt pašu aktu laikā tas neēd nemaz vai iecienījis augu barību un detrītus.