Vēdzele

Vēdzele (Lota lota)

Makšķerēšanas ierobežojumi Latvijā:

• Lieguma periods: No 1. februāra līdz 30. martam.

• Minimālais paturamais garums: 30 cm.

• Maksimālais daudzums lomā: Nav īpaši noteikts individuālai vēdzelei

Vispārīgs apraksts un izskats:

Vēdzelei ir šķērsgriezumā ieapaļš, pagarināts ķermenis. Galva ir no augšas saplacināta, un mute ir vērsta uz priekšu, ar sīkiem zobiem. Raksturīgākā pazīme ir viens garš tausteklis pie apakšžokļa un pa vienam īsam tausteklim pie nāsīm. Ķermenis ir klāts ar sīkām zvīņām, kas rada iespaidu, ka zivs ir kaila. Mugura, sāni un spuras ir zaļgan-dzeltenīgas ar brūniem vai melniem plankumiem, nodrošinot labu kamuflāžu. Tai ir divas muguras spuras, no kurām otrā (vai vienīgā) un anālā spura ir garas, gandrīz sasniedzot noapaļoto astes spuru.

Bioloģija un dzīvesveids:

Vēdzele ir vienīgā mencveidīgo zivju kārtas (Gadiformes) suga, kas mīt saldūdens tilpēs – upēs un ezeros, lai gan anadromās populācijas sastopamas arī Baltijas jūras iesāļajos ūdeņos. Tā parasti uzturas viena pati, slēptuvēs, un ir aktīvāka tumsā. Vēdzele ir aukstumu mīloša zivs, kas dod priekšroku ūdens temperatūrai līdz 12°C. Vasarā tā parasti uzturas zem termoklīna, dziļākos un vēsākos ūdens slāņos. Barojas ar bentosu, ūdenī iekritušiem kukaiņiem, citām zivīm un vardēm. Nārsts notiek aukstā ūdenī, parasti no novembra līdz aprīlim (Latvijā janvārī-martā), bieži vien uz smilšainām vai grants pamatnēm. Vēdzele var sasniegt 30 gadu vecumu, Latvijā – līdz 7 gadiem. Ir novērota migrācija līdz 400 km.

Izplatība un dzīves vide:

Dabīgi sastopama Ziemeļeiropā, Ziemeļamerikā un Āzijas ziemeļdaļā. Latvijā vēdzele ir plaši izplatīta vairumā upju un ezeru, kā arī Baltijas jūras piekrastes iesāļajos ūdeņos. Tā dod priekšroku dziļām, aukstām un skābeklim bagātām ūdenstilpēm ar dūņainu, smilšainu vai grants gultni, kur var paslēpties dienas laikā.

Avoti:

• Likumi.lv – Latvijas Republikas tiesību akti

• Latvijasdaba.lv – Informācija par Latvijas dabu un sugām